uzkurbulēt
uzkurbulēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzkurbulēju | uzkurbulējam | uzkurbulēju | uzkurbulējām | uzkurbulēšu | uzkurbulēsim |
| 2. pers. | uzkurbulē | uzkurbulējat | uzkurbulēji | uzkurbulējāt | uzkurbulēsi | uzkurbulēsiet, uzkurbulēsit |
| 3. pers. | uzkurbulē | uzkurbulēja | uzkurbulēs | |||
Pavēles izteiksme: uzkurbulē (vsk. 2. pers.), uzkurbulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzkurbulējot (tag.), uzkurbulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzkurbulētu
Vajadzības izteiksme: jāuzkurbulē
1.Iedarbināt (motoru) ar kloķi.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vīrs uzkurbulēja savu braucamo un, skaļa trokšņa pavadīts, prom bija.
- Tad vēlreiz un vēl – uzkurbulēdama sev prieku.
- Ja mēs nemēģinām sevi uzkurbulēt, tad dusmas norimstas gluži tāpat kā jebkuras citas emocijas.
- Varbūt arī Vitautu uzkurbulēt.
- Un tomēr pa kādai asai spurai palicis – tieši tik daudz, lai lasītāju uzkurbulētu, satramdītu un neļautu viņam iestigt paštīksmē vai sevis žēlošanā.