uzkumpt
uzkumpt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzkumpstu | uzkumpstam | uzkumpu | uzkumpām | uzkumpšu | uzkumpsim |
| 2. pers. | uzkumpsti | uzkumpstat | uzkumpi | uzkumpāt | uzkumpsi | uzkumpsiet, uzkumpsit |
| 3. pers. | uzkumpst | uzkumpa | uzkumps | |||
Pavēles izteiksme: uzkumpsti (vsk. 2. pers.), uzkumpstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzkumpstot (tag.), uzkumpšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzkumptu
Vajadzības izteiksme: jāuzkumpst
1.Kļūt tādam, kam ir uzliekta mugura, pleca daļa (parasti par cilvēku, tā ķermeni); kļūt tādam, kas ir uzliekts (par muguru, pleciem).
1.1.Uzliekties virsū (uz kā, kam).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Augums, lai arī stalts, bet jau nedaudz uzkumpušu muguru.
- Vecā rija līdz pusei nokurināta, uzkumpusi, zemē iegrimusi.
- Šajā uzkumpušajā, plikpaurainajā, par trīsdesmit gadiem vecākajā vīrietī?
- Tavs vīrs ir ievainotais, kurš uzkumpis nes sevi no viena ierakuma citā.
- Uzkumpusī večiņa savu labo aci turēja ciet ar plaukstu.