uzkūsot
uzkūsot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Kūsājot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par šķidrumu; būt tādam, kur kas kūsājot uzvirzās augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par trauku.
2.parasti formā: trešā persona Ar savu izturēšanos spēji sākt, parasti spēcīgi, paust jūtas, gribu, enerģiju (par cilvēku).
2.1.Iesākt strauji, spraigi risināties (par notikumiem, norisēm); īsu brīdi strauji, spraigi risināties.
2.2.Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli); īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
Avoti: LLVV