uzgribēt
Lietojuma biežums :
uzgribēt 3. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvs, sintaktiskā funkcija: patstāvīgs darbības vārds vai modāls modificētājs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | uzgribu | uzgribam | uzgribēju | uzgribējām | uzgribēšu | uzgribēsim |
2. pers. | uzgribi | uzgribat | uzgribēji | uzgribējāt | uzgribēsi | uzgribēsiet, uzgribēsit |
3. pers. | uzgrib | uzgribēja | uzgribēs |
Pavēles izteiksme: uzgribi (vsk. 2. pers.), uzgribiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzgribot (tag.), uzgribēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzgribētu
Vajadzības izteiksme: jāuzgrib
Pēkšņi sākt gribēt, vēlēties; sagribēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pērn bezpajumtniekus mēģināja dabūt ārā no Viļņas, pasludināja, ka Liepkalnē pie Svētā Stefana baznīcas, aiz pilsētas sienām, viņiem dalīšot ubagdāvanas, un daudzi krita kārdināšanā un, uzgribējuši tos nieka grašus, devās turp, bet kas no tā sanāca – kā vienmēr, izcēlās kautiņš, žēlastības veltes nevarēja sadalīt, un, kad visi, joprojām tikpat izbadējušies, bet piedevām sapluinīti un zilumu izraibināti, griezās atpakaļ, atrada vārtus aizvērtus, un neviens viņus vairs nelaida pilsētā, lai viņa nolādēta, un daudz nabagu vienkārši nomira badā, jo Viļņā jau vēl varēja ciest, bet ārpus mūriem jau sen valdīja visīstākais bads.
- Par to, ka šis nežēlīgais, uniformā ieģērbtais mežonis, par spīti visām pārestībām, apbrīnojamā kārtā apkārtējos izraisa daudz vairāk mīlestības nekā viņš, Jons Izidors Norvaiša, krietns kristietis, virsnieks no galvas līdz papēžiem un bajārs līdz kaulu smadzenēm, viņam pavisam drīz nācās pārliecināties visdīvainākajā veidā: viņš sākumā nemaz nesaprata, kāpēc dažu nakti Barbora, kad viņš to uzgribēja, tumsā kunkst it kā no sāpēm, it kā viņš tajā grūstos ar zobenu, nevis ar savu rīku; taču dažas dienas vēlāk viņam šķita, ka tai uz kakla zem lakatiņa parādījušies mazliet aizdomīgi zilumi, un vēl vēlāk, vienrīt viņa vairs nekādi nespēja noslēpt uzdauzīto zilo aci, un nevajadzēja īpaši pūlēties, lai izdibinātu, kas un kā, un viņa, ceļos nometusies, raudādama visā atzinās, bet, kad viņš piecēlās, lai ietu izskaidroties ar Fominu, jo vai tad drīkst sist bezspēcīgu sievieti, lai arī no prastļaudīm nākušu, turklāt viņš jutās atbildīgs par pils iemītniekiem, – viņa skrēja viņam pakaļ uz to pils spārnu, kur mitinājās krievi, un tad Jons Izidors vairs neko nesaprata, jo Barbora pati ar savu augumu aizstājās priekšā pāridarītājam, kurš viņas seju bija izrotājis zilumiem, aizstājās, lai ne matiņš no tā ūsaiņa galvas nenokristu, un Jons Izidors, piegājis klāt, iešķēla tam krievam pļauku un pats dabūja no tās lāča ķetnas atdošus tā,
- Taču tagad šī savādā, mēmā mīla, kam nebija nekā vairāk par skatieniem no loga un ielas pretējās puses, ar katru dienu auga un brieda – Hašem augstais, Gordons reizēm nodomāja – gluži kā īsts mēra bubonis, kam kuru katru brīdi vajadzēja iet pušu, jo nu jau Bironta kungs bija uzgribējis nodot jaunkundzei vēstulītes, jo šis jau būtu gatavs pavedināt kaut paša vecmāmiņu un jau mēģināja uzpirkt žīdu ārstu, lai tas nodod ziņu, taču pagaidām neviena izdevība negadījās, jo apakšgaldziņa nams bija cieši noslēgts, un pat pārtiku tirgotāji lika grozā, ko šiem, auklā iesietu, nolaida lejā pa logu, tāpēc Bironta kungam atlika vien glūnēt pa maskas acu spraugām uz to bālo sarkanmataino būtni, kas vienā un tai pašā laikā allaž sēdēja pie loga, bet pat saskatīties viņiem ne vienmēr izdevās, – tā arī todien, pa ceļam uz Zvejnieku piepilsētu, meitenes logā nebija un viss, tā nu sifilitiķis kopā ar Āronu Gordonu brīdi pagaidīja un gāja tālāk, ārā pa vārtiem, garām sardzes postenim, ar laivu pāri upei, tālāk kājām pa ceļu, kura malās vietumis, starp izdegušu ugunskuru melnumiem, starp piepilsētas mājelēm ar aiznaglotiem logiem, mētājās mēra un bada nobeigtu nabaģeļu kauli, kas jau paguvuši izbalot, un tā viņi gāja līdz zvejnieku būdām, kur sērga arī jau bija paviesojusies, un izrādījās, ka tas vīrs,
- Ja nu vienīgi pats uzgrib.
- V i ņ š tādu drēbi bij uzgribējis , ne viņa