urinēt
urinēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; joma: fizioloģijaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | urinēju | urinējam | urinēju | urinējām | urinēšu | urinēsim |
| 2. pers. | urinē | urinējat | urinēji | urinējāt | urinēsi | urinēsiet, urinēsit |
| 3. pers. | urinē | urinēja | urinēs | |||
Pavēles izteiksme: urinē (vsk. 2. pers.), urinējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: urinējot (tag.), urinēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: urinētu
Vajadzības izteiksme: jāurinē
Izvadīt urīnu no organisma.
PiemēriKamēr urinēju, domāju, ka šogad tāds lietains pavasaris.
- Kamēr urinēju, domāju, ka šogad tāds lietains pavasaris.
- Medicīnas enciklopēdija bija nepielūdzama – dedzinošas sāpes urinējot bija norādītas kā pirmā gonorejas pazīme.
- Sestdienas vakarā policija Rātslaukumā pamanīja vīrieti, kurš publiskā vietā urinēja.
- Ir novērots, ka daudzi suņi, viesojoties svešā mājā, urinē uz sienām un citiem priekšmetiem.
- Vēlme urinēt parasti rodas pakāpeniski, urīnpūslim piepildoties.
Avoti: LLVV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit