sūrstoņa
Lietojuma biežums :
sūrstoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | sūrstoņa | sūrstoņas |
Ģen. | sūrstoņas | sūrstoņu |
Dat. | sūrstoņai | sūrstoņām |
Akuz. | sūrstoņu | sūrstoņas |
Lok. | sūrstoņā | sūrstoņās |
Dedzinošas, samērā vājas, parasti ilgstošas, sāpes.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es uzskatu, ka tieku galā ar šādām nepatikšanām, kas man sagādā tikai trulas sāpes un sūrstoņu vienā ķermeņa daļā.
- Tur, kur pirmajā acu uzmetienā rādās tikai morālista nicinājums pret visiem šiem tirgoņiem, krodziniekiem, ākstiem, zagļiem, ārstiem, mūkiem un bezgodīgām sievietēm, pamazām, kad pirmā apdeguma sūrstoņa pārgājusi, tu vari pārliecināties, ka Saketi šos ļaudis ir ne tikai sapratis, bet sirds dziļumos arī cienījis, proti, zinājis, no kuras puses tiem pieiet, vērtējis tos kā cilvēkus, kas, vienalga – vienkārši vai augstprātīgi, lētticīgi vai viltīgi, runātāji vai darītāji – pieder vērīgam un kulturālam cilvēku kopumam, sabiedrībai, kurā iegūtais tiek izlīdzināts atdodot, bet piņķerīgi rēķini ne vienmēr tiek nokārtoti ar gļēvulību.
- tikai tad es atgāju no loga un devos uz autobusu pieturu, tāpat kā tagad es eju pa stacijas peronu — uz piekto ceļu; es neko nezinu, neko es nevaru liecināt, jo manis vairs nav, ir tikai sūrstoņa tūplī un gluži svaigas atmiņas par nākotnes paaudzi, es nepazīstu nekādu Vargali, es jau zinu, kas esmu un ko daru, es braucu mājās, klāt arī piektais ceļš, mans vilciens, tas pakalpīgi gaida, pulkstenis rāda, ka līdz tā atiešanai atlikušas divas minūtes, es braucu mājās, es esmu lauku meiča no purvājiem, bez tautības un bez izglītības, nekad neesmu dzīvojusi Viļņā, šeit man nav pat paziņu, esmu viena kā pirksts, dumja un dzīvnieciska, pati visīstākā purvu šeniete — man ir labi un mierīgi, ne reizi vien Vasiļs ir atkārtojis, ka šādiem cilvēkiem visvieglāk esot dzīvot; vilciens sakustas, es apsēžos kreisajā pusē, lai nevajadzētu redzēt Viļņu, kas attālinās, šo mirstošo pilsētu, kurā nekad vairs neciemošos; garām lēni kustas tukši vagoni un netīri cilvēciņi, pēkšņi izbīstos, ka Vasiļs mani var nepazīt, stipri izbīstos, bet laikus iešaujas prātā, ka man ir zīme — parole, kuru viņš noteikti atcerēsies, pat gulēdams zārkā; es to izvelku no rokassomiņas, tas bija paveicis vienu lielu darbu, saudzīgi noglāstu trīsskaldņu asmeni, uz tā joprojām nīstamo asiņu pēdas,
- Ir arī sūrstoņa urīnkanāla galā, bet tā jau bija pirms zāļu lietošanas.
- Arī mani šī liga skar nu jau gadus 5. Vēl nebija sākusies menopauze, kad jutu niezi, sūrstoņu.