Paplašinātā meklēšana
Meklējam svētību.
Vārdos nav.
Atrasts vārdu savienojumos (1):
Atrasts skaidrojumos (24):
- dievdēļ Ar dieva svētību.
- iesvētīt Ar reliģisku ceremoniju izlūgties dieva svētību (piemēram, celtnei, priekšmetam).
- nosvētīt Ar reliģisku rituālu padarīt (ko) svētu, piešķirt (kam) svētību (pēc ticīgo priekšstatiem); apsvētīt.
- apsvētīt Ar reliģisku rituālu padarīt (ko) svētu, piešķirt (kam) svētību (pēc ticīgo priekšstatiem).
- dižā aspidistra aspidistru suga ("Aspidistra elatior"), tautā saukta arī par mājas svētību.
- tephilla Astoņpadsmit svētību lūgšana - lūgšanu virkne, kurās pirmās trīs ir svētības, pēdējās trīs - pateicības, bet pārējie - lūgumi.
- gausināt Bagātināt; dot svētību, veiksmi.
- nešļavas Burvja nesamais, ko viņš aiznes un noliek zināmā vietā, lai noburtu lopu vai lauku svētību.
- Māra Dievība senlatviešu mitoloģijā, galvenā gādniece par cilvēkiem un dzīvniekiem, nosaka cilvēka dzīvi, piešķir tikumu, rūpējas par bāreņiem un slimniekiem, nes svētību sētai.
- sātināt Dot svētību.
- svētīt Dot, piešķirt (kādam, kam) svētību (1).
- Selvanga Gandu (Uganda, Tanzānija) mitoloģijā - dievs - pitons, ūdeņu un zivju pavēlnieks, kurš dāvā arī bērnus, tā svētību izlūdzās jaunais pāris.
- baznīcas grāmatas grāmatas un reģistri par ierašanos draudzē, par došanos uz citu vietu, dzimšanas, miršanas un apbedīšanas grāmatas, iesvētību grāmata, laulību grāmata, kā arī draudzes dienasgrāmatas (ar personu aktiem) un draudzes reģistrs.
- prasāda Hinduismā - templī vai mājās pagatavots, parasti veģetārs ēdiens, ko vispirms piedāvā dievībai un tad kā svētību izdala ticīgajiem.
- vangs Īpašs mistiskas iesvētīšanas veids vadžrajānas skolās, kuras laikā iesvētāmais psihisko enerģiju jeb svētību saņem tieši no sava guru vai izraudzītās dievības (idama).
- Farns Irāņu mitoloģijā - dievišķā būtība; spēks, kas piešķir svētību, bagātību un labumu.
- maizes laušana jūdu mājastēva lūgšanu un svētību darbības, sākot maltīti.
- Gabjauja Lietuviešu mitoloģijā - uguns un bagātības dieviete, viņai izlūdzās svētību visai saimei, mājai, lopiem un labībai.
- luperkālijas Luperkāliji - seno romiešu pavasara svētki par godu faunam Luperkam, kas dod auglību un svētību.
- apsātīt Padoties, izdoties, piešķirt svētību.
- mists Senajā Grieķijā cilvēks, kas guvis iepriekšēju svētību kādā mistiskā noslēpumā, pilda iesvētīšanā saņemtos slepenos norādījumus, klusē par visu, ko viņš rituāla laikā redzēja un dzirdēja.
- svētīgais Tāds, kas ieguvis svētību.
- svētīgs Tāds, kas ir ieguvis svētību (1); saistīts ar svētību (1), tai raksturīgs.
- Apāmnapāts Vēdisma mitoloģijā - viena no senākajām dievībām, kas saistīta ar ūdeni un uguni, viņš ir tērpts zibeņos, spīd zeltā, mīt visaugstākajā vietā, nolaižas zemē un dod svētību visām radībām.
Citās vārdnīcās nav šķirkļa svētību.