svītrot
Lietojuma biežums :
svītrot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
švītrot 2. konjugācijas darbības vārds; apvidvārds
Locīšana
[EH ]1.Veidot (kam) svītru vai svītras.
2.Velkot svītru vai svītras, norādīt, ka (teksta daļa, teksts) ir nederīgs.
PiemēriPēdējos vārdus var svītrot.
Avoti: LLVV, T, EH
Korpusa piemēri:šeit