stuburs
stuburs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | stuburs | stuburi |
| Ģen. | stubura | stuburu |
| Dat. | stuburam | stuburiem |
| Akuz. | stuburu | stuburus |
| Lok. | stuburā | stuburos |
stuburītis deminutīvs
1.Koka celms; koks ar nolauztu, nocirstu, nozāģētu u. tml. augšdaļu; koka gabals; stumbenis1.
1.1.Stabs.
2.Stublājs.
Avoti: EH, LLVV, KV, MiV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Rūdis atstutē muguru pret krūma stuburiem.
- Pelēkais šūpoļu stuburs, ko Žans, mans vectēvs, tavs tēvs, man uzmeistaroja, karājas tās zaros.
- Savukārt J. Endzelīns pieļauj iespēju, ka vārdu pamatā varētu būt " stelb- ( in stilbs u. a.) + stub- ( in stuburs u. a.)?"
- Ja sapnī redz akas stuburu nolūstot , tad mirs saimnieks
- Bet kad ozola stuburs līdz ar šā miesām sadegšot , lai mežsargs viņa pelnus aprokot zemē