stīvēt
stīvēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | stīvēju | stīvējam | stīvēju | stīvējām | stīvēšu | stīvēsim |
| 2. pers. | stīvē | stīvējat | stīvēji | stīvējāt | stīvēsi | stīvēsiet, stīvēsit |
| 3. pers. | stīvē | stīvēja | stīvēs | |||
Pavēles izteiksme: stīvē (vsk. 2. pers.), stīvējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: stīvējot (tag.), stīvēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: stīvētu
Vajadzības izteiksme: jāstīvē
1.Ar pūlēm, grūtībām pārvietot, virzīt (piemēram, nest, vilkt, vest); stiept4.
2.Ar pūlēm, grūtībām ģērbt, vilkt (ko ciešu, šauru).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pārbraucienos visas stīvēja pāri mēteļus, Sarmīti vēl tina papildu segā.
- Mēma minūte aizlido, tad mēs atjēdzamies un stīvējam viņu kājās.
- Arī viņa dāvanmaisu, ko rūķi atkal stīvēja no ragaviņām laukā.
- Jaunā meitene, stīvējot kājās biksītes, kliegdama nokrīt pie zemes.
- , viņš ar aizdomām pajautāja un stīvēja atrasto maisiņu azotē.