sprikstēt
sprikstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sprikstu | sprikstam | sprikstēju | sprikstējām | sprikstēšu | sprikstēsim |
| 2. pers. | spriksti | sprikstat | sprikstēji | sprikstējāt | sprikstēsi | sprikstēsiet, sprikstēsit |
| 3. pers. | sprikst | sprikstēja | sprikstēs | |||
Pavēles izteiksme: spriksti (vsk. 2. pers.), sprikstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sprikstot (tag.), sprikstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sprikstētu
Vajadzības izteiksme: jāsprikst
sprikšēt apvidvārds
1.parasti formā: trešā persona Kļūt tādam, kurā temperatūras maiņu iedarbībā plīst nelieli šķidruma, gāzes veidojumi, izdalās mazas vielas daļiņas un rodas īslaicīgs, ass, pakluss troksnis (par priekšmetiem, vielām u. tml.); arī sprēgāt2.
1.1.Strauji atdaloties (no kā), kliedēties (par sīkām vielas daļiņām, sīkiem priekšmetiem u. tml.).
2.parasti formā: trešā persona Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (par ko sīku, kas tiek spiests, lauzts, arī atsitas pret ko); atskanēt šādam troksnim.
3.Dedzīgi paust savas jūtas; arī sprēgāt3.
3.1.Risināties viegli, raiti (piemēram, par runu); spilgti izpausties (par psihisku stāvokli).
3.2.Būt kustīgam, arī mirdzošam (par acīm, skatienu).
Avoti: EH, LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sviestam sprikstot uz visām pusēm, viņš mīklu ielej pannā.
- Un zīda vējā sprikstošā liepa — liepzaļi mūžīgais...
- – Nu jāielej mīkla, – Madara noteic nepacietīgi, jo speķis pannā sprikst.
- Ja nevēlas, ka augļa sulas sprikst un sprakst, un smērē rokas, sēkliņas var lobīt lielā bļodā ar aukstu ūdeni.
- Suns purinās, ūdenslāses sprikst visapkārt kā stikla lodītes, sabirdamas krūmos un balandās.