Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — lūdzu, lūdzu, lūdzu — ; sliktās karmas izpircējus, kas, ar garajiem klanījieniem kjačangiem mērojot Barkora zemi, izberzuši asiņainus pušumus uz pieres, plaukstām un ceļgaliem; pēc klajumu vējiem smaržojošus, tumšsejīgus Golokas nomadus, kas līdzīgi indiāņiem; sirmbārdainus nagpas, kas bruņojušies ar maģiskajiem atribūtiem — purbām un kanglingiem; sprigačus bērnus ar sārtiem vaigiem, brēkulīgus un mūždien nopuņķojušos; noplīsušus svētceļniekus geculus, kas stieptā balsī dzied sakrālos tekstus un ziņkārīgi noskatās uz garāmgājējiem; čodpu grupiņu — veci, kas uzmaucis jocīgu cepurīti kā tādu kraukļa galvu ar knābi un apaļu aci, otru — pusmūžā, kurš no saplīsuša ķīniešu lietussarga ar bambusniedres spieķīšiem uz pakauša sameistarojis kaut ko līdzīgu pagodai, un trešo — vēl pavisam jaunu, ar košu, ikonogrāfisku budistu dieva seju; tur jau ir tibetietis Jēzus Kristus, kas sēž nevainojamā lotosa pozā un caur nolaistajām skropstām modri vēro, cik daudz kāds viņam devis žēlastības dāvanu; tur jau svētlaimīgi smaidošais Tomass Mērtons, kā putns iepletis sarkanā mūka tērpa spārnus un piemeties uz metāla letes; tur jau vēl citi — svinīgi, iedvesmoti, pacilāti un priekpilni — tēli...
- Viņai ir pašai savs neliela auguma sprigacis suns, kas nerej.
