sprigacis
sprigacis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sprigacis | sprigači |
| Ģen. | sprigača | sprigaču |
| Dat. | sprigacim | sprigačiem |
| Akuz. | sprigaci | sprigačus |
| Lok. | sprigacī | sprigačos |
sprigace sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sprigace | sprigaces |
| Ģen. | sprigaces | sprigaču |
| Dat. | sprigacei | sprigacēm |
| Akuz. | sprigaci | sprigaces |
| Lok. | sprigacē | sprigacēs |
sprigacene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sprigacene | sprigacenes |
| Ģen. | sprigacenes | sprigaceņu |
| Dat. | sprigacenei | sprigacenēm |
| Akuz. | sprigaceni | sprigacenes |
| Lok. | sprigacenē | sprigacenēs |
1.Cilvēks, kam ir spriganas acis, sprigans skatiens.
2.novecojis Spridzīgs, dzīvs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — lūdzu, lūdzu, lūdzu — ; sliktās karmas izpircējus, kas, ar garajiem klanījieniem kjačangiem mērojot Barkora zemi, izberzuši asiņainus pušumus uz pieres, plaukstām un ceļgaliem; pēc klajumu vējiem smaržojošus, tumšsejīgus Golokas nomadus, kas līdzīgi indiāņiem; sirmbārdainus nagpas, kas bruņojušies ar maģiskajiem atribūtiem — purbām un kanglingiem; sprigačus bērnus ar sārtiem vaigiem, brēkulīgus un mūždien nopuņķojušos; noplīsušus svētceļniekus geculus, kas stieptā balsī dzied sakrālos tekstus un ziņkārīgi noskatās uz garāmgājējiem; čodpu grupiņu — veci, kas uzmaucis jocīgu cepurīti kā tādu kraukļa galvu ar knābi un apaļu aci, otru — pusmūžā, kurš no saplīsuša ķīniešu lietussarga ar bambusniedres spieķīšiem uz pakauša sameistarojis kaut ko līdzīgu pagodai, un trešo — vēl pavisam jaunu, ar košu, ikonogrāfisku budistu dieva seju; tur jau ir tibetietis Jēzus Kristus, kas sēž nevainojamā lotosa pozā un caur nolaistajām skropstām modri vēro, cik daudz kāds viņam devis žēlastības dāvanu; tur jau svētlaimīgi smaidošais Tomass Mērtons, kā putns iepletis sarkanā mūka tērpa spārnus un piemeties uz metāla letes; tur jau vēl citi — svinīgi, iedvesmoti, pacilāti un priekpilni — tēli...
- Viņai ir pašai savs neliela auguma sprigacis suns, kas nerej.