spogot
spogot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | spogoju | spogojam | spogoju | spogojām | spogošu | spogosim |
| 2. pers. | spogo | spogojat | spogoji | spogojāt | spogosi | spogosiet, spogosit |
| 3. pers. | spogo | spogoja | spogos | |||
Pavēles izteiksme: spogo (vsk. 2. pers.), spogojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: spogojot (tag.), spogošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: spogotu
Vajadzības izteiksme: jāspogo
1.Mirdzēt, laistīties.
2.Lēnām pilēt, tecēt.
3.apvidvārds Vērīgi skatīties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Daži spogo tavu ģīmi šaurāku uh ga āku , citi īsāku un platāku
- ir tīrs rāmais ūdens spogot spoguļo , kā ikkatrs zināt var
- daži spogo to pašu baltumu dzeltainu voi zaļainu , citi sarkainu jeb pasarkānu un jauki sārtu
- Tās ir no gara izlaistas ārībā un laicībā , kā kādā spogulī , ku ā tās kā spogas ga ām ga u spogo
- Kants un viņa mācekļi , tā dvēsele atzīst vienmēr to , ka šis voi tas tikai šai tā liekās , izrādās , bet ne mūžam to , kas un kā tas tiešām ir , proti to lietu pašu ne mūžam tu zināt nevari , un tāpēc mūsu zināšana no tās pašas tikai nieka , lieka lieta , kā kāda spoga , kas jebku u spogulī spogot var