smirds
smirds vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; vēsturisksLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smirds | smirdi |
| Ģen. | smirda | smirdu |
| Dat. | smirdam | smirdiem |
| Akuz. | smirdu | smirdus |
| Lok. | smirdā | smirdos |
Zemnieks Krievzemē (no 9. līdz 15. gadsimtam); arī Latgalē.
Avoti: LLVV, LE
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Gan priesterus, kas notur rituālus saviem dieviem, gan lepnus valdniekus, gan viņu bajārus, gan smirdus...
- Doroteja gan mīlēja paļāt citus — i par mazu smadzeņu tilpumu, i par sliktu gaumi un smirdiem līdzīgu uzvešanos, tāpat svērt un mērīt intīmos sakarus, kas nebija guldīti laulības zeltainajos alkovos, taču skandālu savā ģimenē viņa nepārdzīvos.
- Upes: Auce, Bērze, Lielupe, Pienava, Rūdulis, Smirda, Svēte, Vecbērze, Vecpienava.
- Domājams, šis vārds 17. gadsimtā lietots Austrumlatvijā, G. Elgera vārdnīcā minēts arī smirdnieks, smirds ‘zemnieks’ ( ME III 966).
- Tu wienkaarhsi smirdi un esi nelaimiigs dirsaa liideejs