smīnēt
smīnēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | smīnu | smīnam | smīnēju | smīnējām | smīnēšu | smīnēsim |
| 2. pers. | smīni | smīnat | smīnēji | smīnējāt | smīnēsi | smīnēsiet, smīnēsit |
| 3. pers. | smīn | smīnēja | smīnēs | |||
Pavēles izteiksme: smīni (vsk. 2. pers.), smīniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: smīnot (tag.), smīnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: smīnētu
Vajadzības izteiksme: jāsmīn
smīnāt apvidvārds
1.Radīt sejas daļās (lūpās, vaigos) smaidam līdzīgas kustības, izteiksmi, ko izraisa nicinoša, noraidoša attieksme pret ko.
1.1.Viegli smaidīt.
1.2.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
1.3.Izturēties zobgalīgi, ironiski, nievīgi (pret ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad sākās problēmas ar Juri, Katrīne tika pieķerta ļauni smīnot.
- Nesmīniet par profilaktiskiem pasākumiem veselības vārdā, ilgtermiņā tie noteikti atmaksāsies.
- Man jau ar to pietika, bet Ģedis tikai greizi smīnēja.
- Helēna dažkārt rūgti smīnēja un lūkojās šķībi uz veco Jadvigu Jasinsku.
- Sofija ( Lorēna) smīn un gudri ierunājas par organisma resursiem.