smīkņa
smīkņa kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smīkņa | smīkņas |
| Ģen. | smīkņas | smīkņu |
| Dat. | smīkņai | smīkņām |
| Akuz. | smīkņu | smīkņas |
| Lok. | smīkņā | smīkņās |
smīkņa kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smīkņa | smīkņas |
| Ģen. | smīkņas | smīkņu |
| Dat. | smīkņam | smīkņām |
| Akuz. | smīkņu | smīkņas |
| Lok. | smīkņā | smīkņās |
Cilvēks, kura attieksme (pret kādu, ko) ir nicīga, nievīga, izsmējīga.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Artūrs sažmiedza acis indīgā smīkņā: " Ellē, mans draugs.
- – Viņa ir padevusies mazliet baltāka nekā tu, – viņš smīkņā.
- – Nē, es runāju par zivju tēti, – viņa smīkņā.
- – Tā nu gan ir viegla, – Henks smīkņā.
- Viņš pamana, ka daži bērni smīkņā un rāda uz viņa baltajām kājām.