slaucene1
slaucene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | slaucene | slaucenes |
| Ģen. | slaucenes | slauceņu |
| Dat. | slaucenei | slaucenēm |
| Akuz. | slauceni | slaucenes |
| Lok. | slaucenē | slaucenēs |
slaucenīte apvidvārds, deminutīvs
Trauks, kurā slaukšanas procesā pilda pienu; attiecīgā slaukšanas iekārtas sastāvdaļa.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nekad nepagrūda vecmāmiņu, nekad ar kāju neizlēja pienu no slaucenes.
- Govs piesit kāju pie zemes tik negaidīti, ka slaucene krietni sašūpojas.
- Vecmāmiņai ar slauceni rokā vajadzēja tik pieiet un pateikt: “ Kojiņu!”
- Piena strūklas, atsitoties pret slaucenes dibenu, šodien skan dusmīgi un asi.
- Tad viņa paņem slauceni un, viegli mugurā ielīkusi, dodas uz māju.