skutenis
Lietojuma biežums :
skutenis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | skutenis | skuteņi |
| Ģen. | skuteņa | skuteņu |
| Dat. | skutenim | skuteņiem |
| Akuz. | skuteni | skuteņus |
| Lok. | skutenī | skuteņos |
Bārdas nazis.
Saistītās nozīmesbārdas nazis, raziernazis, skuteklis, skutava.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
bārdas nazis1 — Speciāls nazis bārdas skūšanai.
raziernazis1 — Bārdas nazis, skutuvis.
skuteklis1 — Bārdas nazis; skutava.
skutava1 — Bārdas nazis.
skūtava1 — Bārdas nazis.
skutnis1 — Bārdas nazis.
skutuvis1 — Bārdas nazis.
skutulis1 — Bārdas nazis.
skutuva1 — Bārdas nazis.
skutuve1 — Bārdas nazis.
bārdasnazis1 — Bārdas nazis — speciāls nazis bārdas skūšanai.
razier-nazis1 — Bārdas nazis, skutuvis.
skutamnazis1 — Bārdas nazis; skuveklis.
priprava1 — Bārdas nazis.
pucnazis1 — Bārdas nazis.
Hiperonīmi
nazis1 — Darbarīks (griešanai, duršanai) - parasti spalā iestiprināta plāksne ar asu malu, arī galu; šāds aukstais ierocis.
peilis1 — Nazis.
skuveklis1 — Rīks, ierīce skūšanai.
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēkšņi, iekams bērni bija atguvušies no šī necerētā atklājuma, Maurīcija uzpūstie sāni pārsprāga, itin kā tiem kāds būtu pārbraucis pāri ar skuteni, un no pušuma straumēm sāka gāzties putojošas gļomes, balti, ņudzoši tārpeļi, pelēki, valstīgi cirmeņi, dzelteni, trekni kāpuri un sārtas, mezglos sasējušās sliekas, un rādījās, ka šī strāva tūlīt velsies pār runča zārciņa malām un, gluži kā plūdos piemilzusi upe, pārplūdinās izkašņāto zemi, dobes malu un bērnu apavus.
- Tāpēc viņš tikai noplivināja spārnus un pacēlās gaisā, izlaizdams no rīkles griezīgu un asu ķērcienu, kas pāršķēla Viļņas debesvelvi gluži kā skutenis, vairs neļaujot šaubīties, ka pilsētā sākas viņa laiks – rudens, un, to apjaušot, kovārni pārņēma tāda labsajūta, ka tas pats nemaz nemanīja, kā no paastes izskrēja dzelteni zaļš pļurkšķis, kas, nolidojis daudzas olektis, trāpīja tieši uz rūpīgi sacirtotās un savītās frizūras kādai rudmatainai jaunkundzei, kas patlaban iepirkās Rātslaukumā, un apkārtējie tirgoņi un pat viņas pašas kalpone sāka smieties un sniedza viņai, apjukušai un pietvīkušai, lakatiņu, ar ko noslaucīties, jo saskaņā ar vietējo, no nez kādiem aizlaikiem mantoto ticējumu šādi tikt putna iezīmētam nozīmēja naudu un lielu veiksmi.
- Un tad Uršule domāja, ka tieši par Ļauksmina sūtījumu aiz slēgtām durvīm visvairāk strīdas Jons Kirdējus Bironts un Kazimiers Norvaiša – vēlāk, kad Kazimiers jau uzradās Karaļaučos, uzradās negaidīti, pa ceļam uz mājām no Amsterdamas, Bāzeles, Šverīnes un Gdaņskas, šo dažu gadu laikā kļuvis par civiltiesību bakalauru un pieaugušu vīrieti, kļuvis druknāks, spēcīgāks, mazliet apaļīgāks, mazliet zemāk noslīdējušiem plakstiņiem, uzaudzējis modīgu bārdiņu zem apakšlūpas un plānītiņas, kā ar skuteni uzzīmētas ūsas, un nemaz vairs neizskatījās pēc viņas dvīņubrāļa, jo pie Kazimiera agrākās sejas kā tēlnieks ar kaltu bija pastrādājušas kādas klusas, netveramas sāpes, kas raudzījās no viņa cieši sakniebtajām lūpām, no smagajiem maisiņiem zem acīm un caurspīdīgi marmorainā sejas bāluma; tikai Viļņā iemantotā rēta joprojām bija turpat, kur bijusi, gluži kā cirtiens ar likteņa pātagu, un, brāli ieraugot, Uršulei sirdi nez kāpēc sažņaudza sāpes, lai arī tobrīd viņa vēl neko nezināja ne par jaunā kunigaiša Palubinska skumjo nāvi, kad tas ceļojumā pārsala un saslima, ne par sērām pēc zaudētās mīlestības, ne par sirdēstiem, kas bija iegrūduši viņas brāli pilnīgas vienaldzības un bezcerības staignājā.
- Un, taisnību sakot, no Uršules viņi bija sākuši atvadīties jau pirms krietna laika, jau tolaik, kad viņa vēl tikai kāpa pār klosteru sliekšņiem, jau toreiz Meteņos, kad viņa nāvīgi garlaikojās kopā ar kaimiņu jauniešiem, jau toreiz Kūču vakarā, kad viņa nevēlējās izzīlēt sev līgavaini, un varbūt pat jau agrāk, kad viņa Jona Motiejus dārzā kaitināja Joneli, un tagad, rau, viņa vairs nemaz nebija līdzīga tai apaļvaidzei odziņai, kas savulaik no rītiem kopā ar Kazimieru attipināja un ierāpās viņu gultā Milkantos vai iekārtojās Jonam Motiejum klēpī, un pazudis bija viss toreizējais bērnišķīgais apaļīgums, pazudušas bedrītes vaigos, pazudušas bedrītes virs mīksto rociņu krimšļiem, un, rau, viņa sēdēja viņu priekšā, pusgadu neredzēta, viņu dzemdināta, bet tagad tik savādi sveša, pelēkas drānas kleitiņā, matus paslēpusi zem plīvura, slaika un taisna kā svece, ar zilām dzīsliņām uz gleznajām delnām, ar asiem, gluži kā ar skuteni iegrieztiem vaibstiem, lielām, dzidri brūnām acīm un jutekliskām lūpām, un šai sejā bija kaut kas alkatīgs, it kā tā būtu izsalkusi pēc svētības un izslāpusi pēc miera, un šķita, it kā no lielajām acīm ārā lauztos pati viņas dvēsele, lūgdamās pēc droša patvēruma. "