sinjorīna
sinjorīna sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sinjorīna | sinjorīnas |
| Ģen. | sinjorīnas | sinjorīnu |
| Dat. | sinjorīnai | sinjorīnām |
| Akuz. | sinjorīnu | sinjorīnas |
| Lok. | sinjorīnā | sinjorīnās |
Pieklājības forma, ko lieto, uzrunājot neprecētu sievieti vai runājot par viņu (Itālijā).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mūsu sekretāre zvanīja, dabūja rokā trešo sinjoru vai sinjorīnu, kas bija vēl runīgāka par iepriekšējām.
- Man nekāro ne flamenko dejotāju melnspīdīgas kastaņetes, kas, saspringušas aizturētā nemierā un kaislē, guļ veikalu skatlogos, ne spāņu sinjorīnu vēdeklīši, kas gaida skaistas rokas, elegantus mājienus, aizslēpšanos un ķircināšanos ar vieglprātīgiem pielūdzējiem.
- 4. 1 5. pieklājīgas uzrunas formas ( piemēram, kungs, kundze, jaunkundze, misters, misis, mis, mesjē, madāma, pans, pane, dons, donna, donja, sinjors, sinjora, sinjorīna, senjors, senjora, senjorita);