sentimentālisms
sentimentālisms vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sentimentālisms | sentimentālismi |
| Ģen. | sentimentālisma | sentimentālismu |
| Dat. | sentimentālismam | sentimentālismiem |
| Akuz. | sentimentālismu | sentimentālismus |
| Lok. | sentimentālismā | sentimentālismos |
1.Strāvojums Eiropas literatūrā un mākslā (18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā), kuram raksturīgs idealizēts, pārlieku emocionāls cilvēka subjektīvo izjūtu, intīmo pārdzīvojumu vai dabas atainojums un (pretēji klasicismam) pievēršanās tautas dzīves tēlojumam.
2.Vispārināta īpašība → sentimentāls1, šīs īpašības konkrēta izpausme; sentimentalitāte.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nostalģija kā poētisks sentimentālisms, līdzās konceptuāli kritiskai fotoattēlu pētīšanai, allaž bijusi būtiska arī “ Orbītas” darbībā.
- Viņas darbos, kuru reālismu iekrāso sentimentālisms, redzama skaidra nostāja par sievieti kā personību, kas pati izvēlas savu likteni.
- Krājumā “ Aproce” Voitkus, atsvabinājies no šī sentimentālisma, ļauj brīvu skrējienu kā raitam stāstījumam, tā feļetonos pazīstamajam humoram.
- Neiztrūkst arī diezgan atklāts sentimentālisma un asaras izspiedošs paņēmiens finālā - kā kulminācija visam tiek atskaņota I. Kalniņa “ Līdz sāpe savus spārnus plēta …
- Tikai vietumis sievišķīgais maigums pietuvinās pārmērīgam sentimentālismam, kad “ vējš paver rozi kvēlāko”, vai cituviet “ rožu reibumam” citādi ļoti skaistā un intensīvā dzejolī.