sapinkot
sapinkot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; parasti formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sapinkoju | sapinkojam | sapinkoju | sapinkojām | sapinkošu | sapinkosim |
| 2. pers. | sapinko | sapinkojat | sapinkoji | sapinkojāt | sapinkosi | sapinkosiet, sapinkosit |
| 3. pers. | sapinko | sapinkoja | sapinkos | |||
Pavēles izteiksme: sapinko (vsk. 2. pers.), sapinkojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sapinkojot (tag.), sapinkošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sapinkotu
Vajadzības izteiksme: jāsapinko
sapinkāt 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sapinkāju | sapinkājam | sapinkāju | sapinkājām | sapinkāšu | sapinkāsim |
| 2. pers. | sapinkā | sapinkājat | sapinkāji | sapinkājāt | sapinkāsi | sapinkāsiet, sapinkāsit |
| 3. pers. | sapinkā | sapinkāja | sapinkās | |||
Pavēles izteiksme: sapinkā (vsk. 2. pers.), sapinkājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sapinkājot (tag.), sapinkāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sapinkātu
Vajadzības izteiksme: jāsapinkā
Sajaukt, savelt pinkās (parasti apmatojumu, apspalvojumu).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es ar savu sagumzīto kleitu un viļņu sapinkotajiem matiem arī droši vien izskatos pēc putnubiedēkļa.
- — Laikam balti sapinkotajās brāzmās esmu pārklausījies.
- Lietuvēns stallī piesietu zirgu tumsas aizsegā spējot novest līdz pilnīgam bezspēkam saimnieks no rīta savu lopiņu ierauga , nojātu putās , ar sapinkotām krēpēm , saskrāpētu kaklu un muguru , bailēs izvalbītām acīm
- Sēžu parkā uz soliņa , skatos kā lēnām sapūst no kokiem nokritušās lapas , kā no aukstuma un vietējā urlas pārkrutās botes spēriena nosprāgušais balodis lēnām pāriet parka sanitāra nošņurkuša miskastu kaķa sapinkotajā vēderā
- Tie pastāv , tie mūs baro , mēs pieņemam tos zināšanai , bet degustējam Mālkes skrimsli , skrūvgriežus , iecukurotus matus , gramafonu , kas spēlē uz nogrimuša kuģa , tankistu mērkaķjaciņu , parka aleju , sapinkotu pat virzienā uz debesīm un jušanos svinīgi līdz nomākti