sagrumboties
Lietojuma biežums :
sagrumboties atgriezenisks 2. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | sagrumbojos | sagrumbojamies | sagrumbojos | sagrumbojāmies | sagrumbošos | sagrumbosimies |
2. pers. | sagrumbojies | sagrumbojaties | sagrumbojies | sagrumbojāties | sagrumbosies | sagrumbosieties, sagrumbosities |
3. pers. | sagrumbojas | sagrumbojās | sagrumbosies |
Pavēles izteiksme: sagrumbojies (vsk. 2. pers.), sagrumbojieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sagrumbojoties (tag.), sagrumbošoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sagrumbotos
Vajadzības izteiksme: jāsagrumbojas
Refl. → sagrumbot; tikt sagrumbotai.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- To itin kā apstiprinādami, vairāki nupat tikai vēl gluži svaigi kastaņi sagrumbojās, sarāvās un sašķēlās.
- Marēna seja sagrumbojās ierastajā vieplī, un pēc tam steidzīgi pielīmētais smaids pat Hārtnelam šķita piespiests. “
- Tev pastāvīgi pārmetīs, ka tu bezcerīgi zaudē formu un sagrumbojies, ka tev izkrīt mati, tu kļūsti sausāka, izkalsti un dilsti, no osteoporozes un osteohondrozes sabirsti gabalos, ka tavi kauli zaudējuši kāliju, magniju un kalciju, ka tu nevis dīžājies ar stiegriem gazeles muskuļiem, bet gan apaudz ar neizteiksmīgiem, celulīta uzburbinātiem sivēnmātes taukiem.
- Tad varbūt tiešām mans bērnības un pusaudzes gadu vismokošākais sapnis, kurā simtiem reižu no akai līdzīga dziļuma ar gludu virsmu bija jāvelk laukā tur iegremdēta “ loze”, zinot, ka tā man sola dzīvību, ja virsmas spogulis paliks gluds, un nepārsūdzamu bojāeju, ja tas būs “ saplīsis”, sagrumbojies, un katrreiz šausmās jāierauga, kā tas pārvēršas atbaidošā, smadzenēm līdzīgā murskulī, – varbūt tās bija tikai bailes no nevainības zaudēšanas, kam reiz jānotiek?
- Mariju vienmēr ir tracinājusi mana aizraušanās ar kosmiska rakstura jautājumiem, un manus diletantiskos spriedelējumus viņa ir pieradusi satriekt, par argumentiem piesaucot visādus slavenus uzvārdus, tā kļūstot par iedomīgu snobi, taču, kad mani piemeklē kādas nepatikšanas, viņa vienmēr uztraucas, uztraucas pat pārāk sievišķīgi, viņai tas nepiestāv, viņa pati kļūst bezspēcīga, viegli ievainojama un mazliet nepatīkama, tu esi piedzēries, prasa Marija, par kādu robežu, par kādu robežu tu te runā, prasa Marija, ko tu pastrādāji, viņa tincina mani, tincina jau ar asarām acīs, un mana klusēšana pamazām pāraug viņas histērijā, viņa raud, Marija tik briesmīgi raud, Marija tik dusmīgi un bezcerīgi dauza ar savām dūrītēm man pa krūtīm, un atbalss, atsitusies pret augstajām velvēm, nodun manā galvā, droši vien kāds aizcirta durvis, es domāju, juzdams, kā mans ķermenis pamazām izkūst, it kā es grimtu karstajās kāpu smiltīs, vai varbūt tā ir lūgšanu grāmata, uz kuras nolicis galvu es aizsnaudos tukšajā baznīcā, gģe moja ruka, kliedz Marija, kuras skaistā seja vienā mirklī sagrumbojas, zaudē sievišķīgos vaibstus, pārvēršas par Vienroča ģīmi, ko apspīd zilgana lampiņas gaisma, izskatās, ka viņu apstaro miroņu saule, nodārd metāla durvis, atnākuši man pakaļ, bet man nav spēka pat atvērt acis...