sagrabēt
sagrabēt 3. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sagrabu | sagrabam | sagrabēju | sagrabējām | sagrabēšu | sagrabēsim |
| 2. pers. | sagrabi | sagrabat | sagrabēji | sagrabējāt | sagrabēsi | sagrabēsiet, sagrabēsit |
| 3. pers. | sagrab | sagrabēja | sagrabēs | |||
Pavēles izteiksme: sagrabi (vsk. 2. pers.), sagrabiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sagrabot (tag.), sagrabēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sagrabētu
Vajadzības izteiksme: jāsagrab
1.Nolietoties, sabojāties, parasti pilnīgi.
1.1.Kļūt, parasti ļoti, slimīgam, vārgais (parasti par pavecu cilvēku).
Avoti: LLVV, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Toties, kad jāmaina durvīm kliņķis, jāķīlē vecais, sagrabējušais autiņš
- Viņa skatās uz mani kā uz sagrabējušu vecīti, nodomāja Valksna.
- Vecā, sagrabējusī pīpmane, kurai sen nav dots kārtīgi uzsmēķēt.
- Tai gluži sagrabējušajā, vecajā mājā pa labi nedzīvo it neviens.
- Darbā, sēžot pie sava sagrabējušā datora, es bieži sapņoju tieši par verandu.