safjāns
Lietojuma biežums :
safjāns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | safjāns | safjāni |
| Ģen. | safjāna | safjānu |
| Dat. | safjānam | safjāniem |
| Akuz. | safjānu | safjānus |
| Lok. | safjānā | safjānos |
Plāna, mīksta, krāsota kazāda vai aitāda (piemēram, grāmatu vāku, apavu izgatavošanai).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja vēl tā būtu karšu grāmata, bet šī sarkanā safjānā iesieta, ar zeltītu griezumu noteikti tāda nebija!
- Un viņi pēdējoreiz ēda kopīgas, turpat klosterī pasniegtas pusdienas, sasēduši vienā no priekšistabām pie mazo bajārmeitu mācību telpas, un ilgi runājās par dažādiem niekiem, un pagalmā lēkādami čirpstēja zvirbuļi, un Norvaišas vēroja, kā šurpu turpu šaudās klostera strādnieki ar milzīgiem baltu rožu un liliju spaiņiem, kā tie virs baznīcas durvīm uzkabina garum garas smaržīgu zāļu vijas, izritina platas jostas un karogus par godu Marijas Debesbraukšanas dienai, un tad jau bija pienācis laiks atvadīties, un Elžbieta apķērās, ka gandrīz aizmirsusi, un izvilka no kabatas safjāna maciņu ar Uršules rotaslietām, jo viņai taču vajadzēšot izgreznoties un varbūt arī kaut ko ziedot kā votu Vissvētākajai Jaunavai, un Uršule izvēlējās savu skaisto, atveramo medaljonu ar smaragdu, zem kura gluži kā mazs bumbierītis karājās Dienvidjūru pērle, un apkampa Elžbietu, un tā cieši saspieda meitu savās skavās un noglāstīja viņas plīvura segto galvu, un Uršule pieglaudās tēvam, un viņa rokas bija lielas, cietas un siltas, un viņa apskāvās ar Kazimieru, kurš bija daudz muskuļotāks, nekā viņai palicis atmiņā, un viņa noglāstīja brālim galvu un noskūpstīja rētu uz vaiga, un tā viņi šķīrās, un Norvaišas, izgājuši pa klostera vārtiem, palika vien trijatā, tad Jons Motiejus paņēma Elžbietu aiz rokas, un viņa nevarēja nejust, ka vīra pirksti dreb, un visu triju acis bija mazliet valgas, bet neviens no viņiem neraudāja,
- Jo, redz, Jons Kareivis - kā viņu visi te sauca, jo neviens nedz zināja īsto vārdu, nedz zināja, no kurienes viņš cēlies, bet vecais kungs viņu bija paņēmis pie sevis, par nez ko pateikdamies, - bija kroplis, un uzreiz acīs krita nevis viņa kreisā piedurkne, kas zem elkoņa bija tukša un pabāzta zem siksnas, un pat ne rēta, kas izķēmoja seju, cērtot pušu uzaci un pa pusei nedzīvu augšējo plakstiņu, un bija nošķēlusi vienas auss augšdaļu, bet visvairāk acīs dūrās nesaprotams cietsirdīgums, kas jautās visā viņa ārienē, nekaunīga, kropļiem neraksturīga stāja, jo viņš nicīgi atlieca atpakaļ savu iesirmo, īsi noskūto galvu ar kumpu degunu un stūrainu, izbīdītu žokli, un šai kustībā bija kaut kas no putna, no maitu vanaga, un tāpat viņa acis - durstīgas, izaicinošas - bija mežonīga plēsoņas acis, un tagad viņš viņu nopētīja bez jebkādas cieņas, kur nu cieņas - bez jebkāda kauna, itin kā nosvērdams gaļas gabalu uz letes, un viņa nodomāja - varbūt vainīgas viņas drēbes, viņas pilsētnieciskās modes, viņas moderni sakrokotā kapuce, laukiem nepiemērotās dzeltena safjāna kurpītes ar uzrauktiem purngaliem, viņas plānītiņie kazādas pirkstaiņi, viņas matu cirtas, bet ko viņš grib, ko viņš lūr, jo pats tak dīvaini saģērbies - mugurā žipons, bet tam pāri adīts rupjš vilnas vamzis un virs tā vēl ādas krūšu bruņas,
- Turīgākie cilvēki to virsmas polsterēja ar voiloku un apvilka ar vadmalu, dažkārt tika izmantots safjāns un greznas treses.
- „Viņa ir draudzīga un atnāca, lai atbalstītu projektu,” stāsta Safjāna. „