safjānāda
Lietojuma biežums :
safjānāda sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | safjānāda | safjānādas |
Ģen. | safjānādas | safjānādu |
Dat. | safjānādai | safjānādām |
Akuz. | safjānādu | safjānādas |
Lok. | safjānādā | safjānādās |
Plāna, mīksta, krāsota kazāda vai aitāda (piemēram, grāmatu vāku, apavu izgatavošanai); safjāns.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Telpās bija ar safjānādu pārvilktas mēbeles, venēciešu un holandiešu spoguļi.
- Un Marijons Daugēla, izvīstījis no safjānādas gabala saritinātās papīra lapas, uzreiz saprata, kas nonācis viņa rokās, un, tikko sapratis, pat nodrebēja no laimes un sajuta, kā asinis plūst uz viņa vīrietību.
- Taču Norvaišu Uršule Birontiene zināja, ko dara, – viņa jau sen visu bija rūpīgi izdomājusi, tāpēc, kad galu galā devās ceļā, bija ietērpusies brūnā spitālīgās apmetnī ar kapuci un platu apkakli, kas aizsedza seju, bet kalpam, kurš sēdēja priekšā un turēja grožus, bija sagādājusi otru tādu pašu apģērbu un iedevusi arī no brāļa Martīna franciskāņu klostera izdiedelētu skaļi pļerkšķošu klabatu, un vēl garam kātam pierīkotu kausiņu, kurā, iebēruši monētas, viņi abi varēs pasniegt naudu pie iebraucamajām sētām, tirgoņiem vai klosteriem, šādi pagādājot sev nomaļas naktsmājas un kādu kumosu, un tā bija prātīga doma, jo, par spīti mērim, no spitālības visi tik un tā baidījās tāpat kā agrāk un no viņiem abiem turēsies pa gabalu, turklāt Norvaišu Uršule Birontiene tagad pie jostas zem brunčiem līdzās mazajai metāla kārbiņai bija piesējusi vēl kaut ko – apaļi piestūķētu safjānādas maisiņu, kas bija bāztin piebāzts ar piespraudēm, gredzeniem, auskariem un rokassprādzēm, krellēm, piekariņiem un krustiņiem, ar visiem bijušās mīlestības dārgumiem, ko tagad kopā ar laudanuma krājumu beidzamajām lāsēm veda sev līdzi pēdējā ceļojumā.
- Tāpēc, kad viņu kariete pieripoja pie Milkantu lievenēm un no tās, Jona Kirdējus Bironta pabalstīta, izkāpa Norvaišu Uršule Birontiene, tas nebija mazāks theatrum nekā visādas reliģiskās ceremonijas: jo, lai arī uz grūtām kājām būdama, viņa pacentās izskatīties dievišķi daiļa un cildena, ietērpusies sarkanā un zilā, jo tās bija Visusvētākās Jaunavas krāsas un viņas stāvoklī pat ļoti piederējās, un ikviena viņas kapuces ieloce, ikviena matu cirta bija savā vietā, vaidziņi un pirkstiņi nosārtināti, mazais Jons Motiejus saposts kā bildīte, ieģērbts karmīnsarkanos svārciņos, apauts zaļos safjānādas zābaciņos, vēl līkām, nedrošām kājelēm, līdzās zem elkoņa – Jons Kirdējus Bironts, bet aiz muguras – zirgu puiša dēlēns ar īsta sarkani zaļa papagaiļa apzeltīto sprostu vienā rokā un ar mazā, muļķīgā šuneļa pavadiņu otrā, un tam visam pāri plandīja eņģeliska samtainu rožu un vissmalkāko garšvielu – Maršalienes ūdens – smarža, Dievs liecinieks, tā bija karalienes cienīga ierašanās, viņas māte, kas joprojām valkāja sēras un valkās tās līdz mūža galam, papleta rokas apskāvienam un sveicinādamās, tik tikko dzirdami, teju bez skaņas kustinot lūpas, teica, ka Uršule izskatoties kā īsta dāma, tāpēc viņa cerot, ka tā arī uzvedīšoties kā tāda.
- Un pat tagad, par to iedomājusies, Uršule neapzināti papurināja galvu, kā gribēdama padzīt šīs atmiņas, noņēma savu pieputējušo sēru šķidrautu, glīti salocījusi nolika uz galdiņa, noņēma melno aubīti ar smailu trīsstūri uz pieres, ar ierastu kustību izlaida pirkstus kā ķemmi caur matiem, kas sniedzās līdz pleciem un tagad jau bija gandrīz pavisam sirmi un kļuva arvien plānāki, un tos dažus starp pirkstiem aizķērušos bezkrāsainos pavedienus viņa nedomājot, kā katru vakaru savirpināja gredzentiņā un, skatienu apkārt aplaidusi, vienkārši izmeta pa pavērto logu, tad viena pati, bez kalpones palīdzības, pirkstu locītavām krakšķot, atāķēja ņiebura sausi sparkstošās metāla cilpiņas un āķīšus, atraisīja saites, iznira no piedurknēm, palika tikai kreklā, kas, reiz bijis no balta, dārga batista, tagad pēc visām likstām un ceļojuma bija iepelēki dzeltens un sameties sīkās krokās, bet tā apspūrušās, atirušās mežģīnes nokarājās kā pārmetumu pilni agrākās labās dzīves pārpalikumi, kā skumjš ietvars ieskaujot pelēcīgi blāvu ādu, grumbotu kā saburzīts pergaments, un nopūtusies viņa kaut ko pačamdīja zem krūtīm, nomazgāja seju bļodā ar aukstu ūdeni, kā sensenos laikos bija ieradināta klosterī, tad noraisīja brunčus, apakšbrunčus un piebāzto kupluma balstu, atsaitēja no vidukļa labi smago safjānādas maisiņu, kas bija pietūcīts ar viņas dārglietām, un tad novilka vēl vienus apakšbrunčus, zem kuriem saitē karājās nez kāda metāla mantiņa, tad noraisīja arī to,