saņurkāt
saņurkāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | saņurkāju | saņurkājam | saņurkāju | saņurkājām | saņurkāšu | saņurkāsim |
| 2. pers. | saņurkā | saņurkājat | saņurkāji | saņurkājāt | saņurkāsi | saņurkāsiet, saņurkāsit |
| 3. pers. | saņurkā | saņurkāja | saņurkās | |||
Pavēles izteiksme: saņurkā (vsk. 2. pers.), saņurkājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: saņurkājot (tag.), saņurkāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: saņurkātu
Vajadzības izteiksme: jāsaņurkā
1.Saņurcīt.
Avoti: LLVV, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saņurkāta hūte un izpuvuši priekšzobi: vislabāk atmiņā iespiežas riebīgi skati.
- Viņi ir saņurkāti un noskumuši — parasti sīko rūpīšu dēļ.
- Putekļainajās notekās mētājās papirosu gali, saņurkātas autobusu biļetes un visādas drazas.
- — Dukmanis rūc un dod vīrelim saņurkātu piecrubļu zīmi.
- Pat izvilka no svārku iekškabatas saņurkātu lapiņu ar nosaukumu “ Pie ieročiem!”