sānceliņš
sānceliņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sānceliņš | sānceliņi |
| Ģen. | sānceliņa | sānceliņu |
| Dat. | sānceliņam | sānceliņiem |
| Akuz. | sānceliņu | sānceliņus |
| Lok. | sānceliņā | sānceliņos |
1.Dem. → sānceļš.
2.Matu šķirtne galvas labajā vai kreisajā pusē.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saule jau bija tuvu rietam, kad Vaitkus no šosejas iegriezās sānceliņā.
- — Viņš nogriežas, — Laine teica, tikusi garām sānceliņam, un apstājās.
- Šobrīd mēs esam drusku aizgājuši pa sānceliņu
- Viņi rīkojās kā medību suņi un sekoja smaržai, taču paskrēja garām visiem sānceliņiem un iespējamām novirzēm.
- Un nu šī smarža negaidīti izsauca no nebūtības nevis lielo maģistrāli, pa kuru parasti pastaigājas atmiņas, bet sīko sānceliņu.