rūgtums
rūgtums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rūgtums | rūgtumi |
| Ģen. | rūgtuma | rūgtumu |
| Dat. | rūgtumam | rūgtumiem |
| Akuz. | rūgtumu | rūgtumus |
| Lok. | rūgtumā | rūgtumos |
1.Sajūta, ko (mutē) izraisa, piemēram, vērmelēm, žultij raksturīgā garša; šīs vielas garša2.
PiemēriNo papirosa mutē bija sakrājies rūgtums, rīkles galā kņudēja, gribējās atkal kārtīgi izkrekšķināties un nospļauties.
- No papirosa mutē bija sakrājies rūgtums, rīkles galā kņudēja, gribējās atkal kārtīgi izkrekšķināties un nospļauties.
- Toms iemalkoja viskiju, izbaudīdams tā rūgtumu.
Stabili vārdu savienojumi
- Rūgtums (arī rūgts kumoss, rūgts kamols) (kāpj, arī metas) kaklā frazēma — saka, ja rodas spiediena sajūta kaklā (aiz pārdzīvojuma, arī aiz pretīguma)
2.Vielas smarža1, kas raksturīga, piemēram, vērmelēm.
PiemēriZemei atkūstot, aromāts bija mazliet skābs un, tāpat kā silta rudzu maize, atsita dūmu rūgtumu.
- Zemei atkūstot, aromāts bija mazliet skābs un, tāpat kā silta rudzu maize, atsita dūmu rūgtumu.
- Es gulēju uz vēdera, sajutu skrambas sūrstēšanu uz vaiga, saodu sūnas rūgtumu un izbirušo aveņu saldo smārdu, saklausīju savus elpas vilcienus un sirdspukstus, samanīju augsnes vēso miklumu, kas spiedās pa drēbju šķiedrām.
3.Pārdzīvojums, aizvainojums, ko izraisa netaisna rīcība, vilšanās.
PiemēriKāds tur brīnums, ka laika gaitā rodas aizvainojums, uzkrājas rūgtums.
- Kāds tur brīnums, ka laika gaitā rodas aizvainojums, uzkrājas rūgtums.
- Bet rūgtums par notikušo tā īsti nebija zudis.
- Izjutu tik asu grūtsirdību un rūgtumu, ka pat slimnīcas atmosfēra mani vairs nebaidīja.
- Bez rūgtuma balsī piemin bijušo vīru, pēdējoreiz šo pilsētu apmeklējusi kopā ar viņu.
- Toms nobrīnījās, ka šajos smieklos ir tik liels rūgtums.
- Manī nebija ne drusciņas cinisma vai rūgtuma.
- Aiz humora, aiz bravūras bieži vien tiek apslēpts rūgtums.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit