rūcējs
rūcējs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rūcējs | rūcēji |
| Ģen. | rūcēja | rūcēju |
| Dat. | rūcējam | rūcējiem |
| Akuz. | rūcēju | rūcējus |
| Lok. | rūcējā | rūcējos |
rūcēja sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rūcēja | rūcējas |
| Ģen. | rūcējas | rūcēju |
| Dat. | rūcējai | rūcējām |
| Akuz. | rūcēju | rūcējas |
| Lok. | rūcējā | rūcējās |
1.Darītājs → rūkt.
2.Cilvēks, kas mēdz paust savu īgnumu, runājot zemā balsī.
3.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Cilvēks, kas dziedot neprot pareizi intonēt.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Var jau teikt, ka katrā darba kolektīvā ir pa rūcējam,
- — Rūcējs nospļaujas, tad sasprindzina žokļus un spalgi iesvilpjas.
- Lai nebūtu “ rūcējs”.
- Ja svinētāju kompānijā gadās kāds krācējs–rūcējs, ausu aizbāžņi ir zelta vērtē.
- — Būtu nu neizsvieduši uz ielas vecos rūcējus, bet ņēmuši par konsultantiem, kritiķiem.