runīgums
runīgums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | runīgums | runīgumi |
Ģen. | runīguma | runīgumu |
Dat. | runīgumam | runīgumiem |
Akuz. | runīgumu | runīgumus |
Lok. | runīgumā | runīgumos |
Vispārināta īpašība → runīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme; runība.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Patiesību sakot, arī agrāk tas nebija izcēlies ar īpašu runīgumu.
- Ne miņas vairs no runīguma, pavisam slābans viņš atslīga uz dīvāna.
- Viņš centās pieskaņoties Robertam, kurš bija vairāk pieredzējis un kuram bija tas, kas meitenēm vajadzīgs, — runīgums.
- Tu kļūsi vecs , runīgums būs vislabākā īpašība , kāda vien var būt
- Arī šai kopai vadītāja izcēlās ar runīgumu katrā iespējamā vietā starp dziesmām un dejām