runīgums
runīgums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | runīgums | runīgumi |
| Ģen. | runīguma | runīgumu |
| Dat. | runīgumam | runīgumiem |
| Akuz. | runīgumu | runīgumus |
| Lok. | runīgumā | runīgumos |
Vispārināta īpašība → runīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme; runība.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Patiesību sakot, arī agrāk tas nebija izcēlies ar īpašu runīgumu.
- Ne miņas vairs no runīguma, pavisam slābans viņš atslīga uz dīvāna.
- Viņš centās pieskaņoties Robertam, kurš bija vairāk pieredzējis un kuram bija tas, kas meitenēm vajadzīgs, — runīgums.
- Tu kļūsi vecs , runīgums būs vislabākā īpašība , kāda vien var būt
- Arī šai kopai vadītāja izcēlās ar runīgumu katrā iespējamā vietā starp dziesmām un dejām