ruķis
ruķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ruķis | ruķi |
| Ģen. | ruķa | ruķu |
| Dat. | ruķim | ruķiem |
| Akuz. | ruķi | ruķus |
| Lok. | ruķī | ruķos |
1.Apaļīgs, nobarojies bērniņš.
2.Liels maizes rieciens.
Avoti: EH, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- EGLĪTE Evija GRAUDUMA Iveta JUNDULE Zinaīda LASMANE Zane MACATE Zinaīda MILLERS Uldis PALUCKS Staņislovs RUĶIS Normunds SAULĪTE Vita SPROĢE Egita STATŅUKA Irina STRAZDIŅŠ Sandris SUDMALIS Reinis UPENIECE Dana VILCIŅA Indra ZAĶE KĻAVIŅA Everita
- neesmu ļauns ruķis, lai prasītu pirmdzimto, bet tu domā uz pareizo pusi - nauda, ko samaksāsi, bus mazākais ko pati zaudēsi.