resilience
Lietojuma biežums :
resilience
Teorētisks starpdisciplinārs jēdziens, kas veidojies 20. gs. 70. gados un raksturo gan veiksmīgu adaptācijas procesu pēc pārdzīvotiem nelaimes gadījumiem, traumām, traģēdijām, draudiem un citiem nozīmīgiem stresa faktoriem, gan indivīda vai grupas īpašības un spējas pretoties grūtībām.
Avoti: SdV