rūkņāt
rūkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | rūkņāju | rūkņājam | rūkņāju | rūkņājām | rūkņāšu | rūkņāsim |
| 2. pers. | rūkņā | rūkņājat | rūkņāji | rūkņājāt | rūkņāsi | rūkņāsiet, rūkņāsit |
| 3. pers. | rūkņā | rūkņāja | rūkņās | |||
Pavēles izteiksme: rūkņā (vsk. 2. pers.), rūkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: rūkņājot (tag.), rūkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: rūkņātu
Vajadzības izteiksme: jārūkņā
Rūkt (parasti vairākkārt, ilgstoši).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – rūkņāja Vecā, taču tas vairs nebija īsts pārmetums.
- – Būtu tu vienreiz man smukas puķes salasījusi, – viņa rūkņāja.
- Kaut kur rūkņā motorlaiva, kāds vējdēlis — balsnējs plankums bezgalīgā zilumā — lēnām izgaist skatienam.