rīmēties
rīmēties atgriezenisks 2. konjugācijas darbības vārds; ironiska ekspresīvā nokrāsa; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | rīmējos | rīmējamies | rīmējos | rīmējāmies | rīmēšos | rīmēsimies |
| 2. pers. | rīmējies | rīmējaties | rīmējies | rīmējāties | rīmēsies | rīmēsieties, rīmēsities |
| 3. pers. | rīmējas | rīmējās | rīmēsies | |||
Pavēles izteiksme: rīmējies (vsk. 2. pers.), rīmējieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: rīmējoties (tag.), rīmēšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: rīmētos
Vajadzības izteiksme: jārīmējas
Kļūt, būt savstarpēji saskanīgam (piemēram, par atskaņām dzejolī).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- „Vai tu zini, kas labi rīmējas, Trille?”
- – Nav šaubu, tas nekam neder, jo lauva nerīmējas ar vardi!
- Paša galvā nekas jēdzīgs nerīmējās, turpretim pie sintezatora gribējās sēdēt arvien vairāk un ilgāk. "
- Dūdu un sūdu rīmējas.
- Nav gan īsti skaidrs, kādēļ šos nažus sauc par armijas nažiem, jo tajos iemontētās nagu vīlītes un korķu viļķi ar militāro disciplīnu ne visai rīmējas.