puņķoties
puņķoties atgriezenisks 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | puņķojos | puņķojamies | puņķojos | puņķojāmies | puņķošos | puņķosimies |
| 2. pers. | puņķojies | puņķojaties | puņķojies | puņķojāties | puņķosies | puņķosieties, puņķosities |
| 3. pers. | puņķojas | puņķojās | puņķosies | |||
Pavēles izteiksme: puņķojies (vsk. 2. pers.), puņķojieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: puņķojoties (tag.), puņķošoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: puņķotos
Vajadzības izteiksme: jāpuņķojas
1.sarunvaloda Būt tādam, kam rodas daudz izdalījumu no deguna dobuma gļotādas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jādomā par plūsmu, pāreju nākamajā paaudzē, nevis jāpuņķojas.
- Tu, puika, nedrīksti raudāt, puņķoties un pinkšķēt kā skuķis!”
- – Nekas, – es puņķojos, – tikai tā dziesma, kas...
- Pār vaigiem tek lipīgas asaras, viņa pinkšķ un puņķojas kā piecgadīgs bērns.
- "Puņķoties tu māki, bet futbolu spēlēt gan neproti, pakaļa tāds!"