plunkšķis
plunkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | plunkšķis | plunkšķi |
| Ģen. | plunkšķa | plunkšķu |
| Dat. | plunkšķim | plunkšķiem |
| Akuz. | plunkšķi | plunkšķus |
| Lok. | plunkšķī | plunkšķos |
Raksturīgs troksnis, kas rodas, ja kas iekrīt, tiek strauji ievirzīts šķidrumā.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas iekrita slotu kambarī, un vīri dzirdēja klusu plunkšķi.
- skolotājs sāk soļot vēl cēlāk un iegāžas ar plunkšķi ūdenī.
- Tad atskanēja tāds kā plunkšķis – klusumā tur lejā kaut kas noplunkšķēja.
- Renāte ar plunkšķi izcēla roku no ūdens un apturēja Zentu.
- Izņēmu kristālus un ļāvu tiem ar plunkšķi iekrist ātrajā straumē.