Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Diena pēc dienas zuda, gozējoties baltajās smiltīs un peldoties miegaini plunkšķošajā jūrā.
- – Jocīga garāža, – ar interesi teica Dartanjans, – tajā kaut kas plunkšķ.
- Tev, Līna, laimīgā Līna, nebija jābrien stindzinoši ledainā ūdenī līdz puslielam uz pievedlaiviņu, mulsi jāstumdās starp panikas enerģijas apmātiem stāviem, kas kā oļi un šķembas pēkšņā klints nogruvumā no meža, no krūmiem, no kāpām, plunkšķot sabiruši valgumā, tagad cīnās par vietām laivā, neatskatīdamies lādē uz deķa savas līdzšinējās dzīves pārpalikumus – kartupeļu maisus, miltu skrīnes, naglu kules, divriteņus, auduma baķus, kažokus, mēteļus, radio, šujmašīnas, nedzirdot aiz viņiem rindā stāvošo draudus un lūgšanas, un pārvedēja bezspēkā izkliegto – mēs glābjam dzīvības, ne mantību!
- Un es dzirdēju aiz sevis PLUNKŠĶ, ka ķēniņmeita arī ielēca.
- Ūdens trāpīja arī Ārčijam, bļoda baronam vienam pašam, barons sasvērās un noslīdēja no krēsla uz grīdas bez skaņas, nē, noplunkšķēja, jo nu jau virtuvē bija, kam plunkšķēt.