plaukšēt
plaukšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | plaukšu | plaukšam | plaukšēju | plaukšējām | plaukšēšu | plaukšēsim |
| 2. pers. | plaukši | plaukšat | plaukšēji | plaukšējāt | plaukšēsi | plaukšēsiet, plaukšēsit |
| 3. pers. | plaukš | plaukšēja | plaukšēs | |||
Pavēles izteiksme: plaukši (vsk. 2. pers.), plaukšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: plaukšot (tag.), plaukšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: plaukšētu
Vajadzības izteiksme: jāplaukš
1.Radīt īslaicīgu, dobju, spēcīgu troksni (piemēram, par ko plakanu, arī šķidru, kas atsitas, sitas pret ko); atskanēt šādam troksnim.
2.apvidvārds Pļāpāt, tenkot.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Taču cita mana smadzeņu daļa vārās un es: plaukš, iesitu viņam pa seju.
- Plaukš!
- Tāpat Šambalas orākuls paredz, ka pasaules gals kardināli izmainīs cilvēku uzskatus par pasauli - ļaudis kļūšot daudz garīgāki, plaukšot garīgas mācības, veselības un personības attīstības skolas. "
- Plaukš, plaukš, uz Gaiļkalna platajiem vaigiem atskan divi skanīgi pliķi — Marta, nikna kā lapsene, skrien laukā no istabas, pēkšņajā klusumā apstulbušais Arvīds tumši pietvīkst un ātrā solī arī dodas prom.
- Veronika 2003 9 17 14 46 16.64 Plīkš , plaukš