plakšķis
plakšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | plakšķis | plakšķi |
| Ģen. | plakšķa | plakšķu |
| Dat. | plakšķim | plakšķiem |
| Akuz. | plakšķi | plakšķus |
| Lok. | plakšķī | plakšķos |
plakšis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; lieto: retākLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | plakšis | plakši |
| Ģen. | plakša | plakšu |
| Dat. | plakšim | plakšiem |
| Akuz. | plakši | plakšus |
| Lok. | plakšī | plakšos |
Īslaicīgs, dobjš, samērā spēcīgs troksnis, kas rodas, piemēram, kam plakanam, arī šķidram atsitoties, sitoties pret ko.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- No otras istabas atskanēja plakšķis, tur zemē nokrita pults.
- Tikai kāds vientuļš pēkšķiens vai spārnu plakšķis laiku pa laikam izšaujas caur tumsu.
- Ar klusu plakšķi sēklinieki iekrita baltā metāla bļodā.
- Vectēvs ar plakšķi aizsit grāmatu ciet.
- Viņš pārnāk mājās pelēks kā zeme un ar plakšķi izvelk balto plastmasas korķi no pustukšās konjaka pudeles.