piktums
piktums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | piktums | piktumi |
| Ģen. | piktuma | piktumu |
| Dat. | piktumam | piktumiem |
| Akuz. | piktumu | piktumus |
| Lok. | piktumā | piktumos |
1.Dusmas.
Avoti: LLVV, KiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jaunu smaidu, vieglu piktumu, apslēptu skumjumu vaigā.
- Nu jau piktumam pat nebija Alfrēds jāmudina, tālāko Alfrēds apjēdza pats!
- Laikam par to, ka tik ilgi tādu lielu piktumu turējuši pie sevis.
- Suns gribējis no pārlieku liela piktuma pat apēst saimnieku.
- Tam sekoja ilgs monologs, kurā skanēja piktuma, vilšanās un žēlabu notis.