pievilt
pievilt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieviļu | pieviļam | pievīlu | pievīlām | pievilšu | pievilsim |
| 2. pers. | pievil | pieviļat | pievīli | pievīlāt | pievilsi | pievilsiet, pievilsit |
| 3. pers. | pieviļ | pievīla | pievils | |||
Pavēles izteiksme: pievil (vsk. 2. pers.), pieviliet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieviļot (tag.), pievilšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieviltu
Vajadzības izteiksme: jāpieviļ
1.Panākt, būt par cēloni tam, ka nepiepildās (kāda) cerības, nodoms, ka (kāds) piedzīvo vilšanos. [MLVV ]
PiemēriBet cilvēki arvien pievīla!
- Bet cilvēki arvien pievīla!
- Nedrīkst pievilt tos, kas piesedz tevi “no augšas”.
- Jūs esat pametis policijas dienestu un pievīlis savus kolēģus.
- Es esmu melis un gļēvulis, un krāpnieks, taču es nekad nekādos apstākļos nepievilšu draugu.
1.1.Neveicot noteikto funkciju, būt par cēloni tam, ka nepiepildās (kāda) gaidas (par priekšmetiem, ķermeņa daļām, maņām u. tml.).
PiemēriŽurnālistes oža viņu nekad nav pievīlusi.
- Žurnālistes oža viņu nekad nav pievīlusi.
- Nojauta nav pievīlusi!
- Bet visvairāk man bija bail, ka mani pievils paša vīrišķie spēki.
- Ieskrienos un lecu cerībā pieķerties pie dziedātāja kakla, tomēr savainotā kāja pieviļ, tāpēc es palieku karājoties simpātiskā vīrieša mitrajā kreklā.
2.Kļūt neuzticīgam (laulības dzīvē, draudzībā).
Piemēri— Pievīli tu viņu vakar, — Rita ironiski pavīpsnāja, ērtāk iekārtodamās gultā.
- — Pievīli tu viņu vakar, — Rita ironiski pavīpsnāja, ērtāk iekārtodamās gultā.
Avoti: LLVV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit