pietveicēt
pietveicēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pietveicēju | pietveicējam | pietveicēju | pietveicējām | pietveicēšu | pietveicēsim |
| 2. pers. | pietveicē | pietveicējat | pietveicēji | pietveicējāt | pietveicēsi | pietveicēsiet, pietveicēsit |
| 3. pers. | pietveicē | pietveicēja | pietveicēs | |||
Pavēles izteiksme: pietveicē (vsk. 2. pers.), pietveicējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pietveicējot (tag.), pietveicēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pietveicētu
Vajadzības izteiksme: jāpietveicē
Tveicējot piekarsēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ir silts, smaržīgs vasaras novakars, vēl saules pietveicēts.
- Ar gadiem šādas mazdārziņu teritorijas, pateicoties čaklām rokām un katra saimniekotāja gaumei, izveidojas par pievilcīgu, glābjošu pasauli, kurā var netraucēti atpūsties, svelmes laikā izsprukt augļu koku ēnā no pietveicētajiem dzīvokļiem, mazbērniem ierādīt, kā no sēkliņas rodas tas, kas azaida šķīvjos un puķu traukos.
- Nokāpu saules pietveicētajā ābeļdārzā, kur smaržoja ienākušās jāņogas, un nokļuvu anniņu sabiedrībā.