pietvīkt
pietvīkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pietvīkstu | pietvīkstam | pietvīku | pietvīkām | pietvīkšu | pietvīksim |
| 2. pers. | pietvīksti | pietvīkstat | pietvīki | pietvīkāt | pietvīksi | pietvīksiet, pietvīksit |
| 3. pers. | pietvīkst | pietvīka | pietvīks | |||
Pavēles izteiksme: pietvīksti (vsk. 2. pers.), pietvīkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pietvīkstot (tag.), pietvīkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pietvīktu
Vajadzības izteiksme: jāpietvīkst
1.Piesarkt (par cilvēkiem).
Stabili vārdu savienojumi
- Pietvīkt (biežāk nosarkt, piesarkt, sasarkt) līdz ausu galiem (arī līdz ausīm) frazēma — ļoti stipri nosarkt
1.1.Par cilvēka ķermeņa daļām.
1.2.pārnestā nozīmē Kļūt sārtam, sarkanam (par augiem, to daļām, parasti augļiem).
2.parasti formā: trešā persona Ļoti piekarst (piemēram, par vidi, apkārtni).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nē, pašas, " autore" atbildēja un nedaudz pietvīka.
- Salmenīte kaunā pietvīka, taču jaunkundzes soļoja uz virtuvi un sauca:
- — No skrējiena pietvīcis, Kārlis met man ar baltu roku.
- Viņš tā kā satrūkās, viņa spīdīgā seja pietvīka gluži sarkana.
- viņš smīnēja un, lūkodamies savu iedomu perspektīvā, pietvīka.