pieplacināt
pieplacināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieplacinu | pieplacinām | pieplacināju | pieplacinājām | pieplacināšu | pieplacināsim |
| 2. pers. | pieplacini | pieplacināt | pieplacināji | pieplacinājāt | pieplacināsi | pieplacināsiet, pieplacināsit |
| 3. pers. | pieplacina | pieplacināja | pieplacinās | |||
Pavēles izteiksme: pieplacini (vsk. 2. pers.), pieplaciniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieplacinot (tag.), pieplacināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieplacinātu
Vajadzības izteiksme: jāpieplacina
1.Cieši piespiest (pie kā, kam klāt).
1.1.Mazliet noliekt (augus, to daļas).
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (parasti kā kārta, slānis) kļūst plānāks (piemēram, spiešanas, kušanas rezultātā).
1.3.Padarīt mazliet plakanu.
1.4.Sablīvēt; arī pielīdzināt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Puslode pietuvojās un pavisam piesedza zēnu, pieplacinādama viņu pie grīdas.
- Tas stāv, purnu pieplacinājis zemei, asti ierāvis un dreb.
- Ar pieplacinātiem bronzas konusiem bronzas laikmeta Eiropā ( 2000 – 700 gadi pr.
- Ezera austrumu daļā ūdens vilnis pie zemes pieplacināja augus.
- - saausījās Āris, savu normu pieplacinot pie lūpām.