piemuļķot
piemuļķot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piemuļķoju | piemuļķojam | piemuļķoju | piemuļķojām | piemuļķošu | piemuļķosim |
| 2. pers. | piemuļķo | piemuļķojat | piemuļķoji | piemuļķojāt | piemuļķosi | piemuļķosiet, piemuļķosit |
| 3. pers. | piemuļķo | piemuļķoja | piemuļķos | |||
Pavēles izteiksme: piemuļķo (vsk. 2. pers.), piemuļķojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piemuļķojot (tag.), piemuļķošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piemuļķotu
Vajadzības izteiksme: jāpiemuļķo
Ar viltu, negodīgi izmantot (kādu); panākt, ka (kāds) nokļūst muļķīgā, smieklīgā stāvoklī.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nē, es negribēju viņiem rādīt, ka esam piemuļķoti.
- Viņiem ir izdevies piemuļķot gan ASV uzraugus, gan Latvijas kriminālpoliciju un KNAB.
- Lai gan princis Harijs ticis piemuļķots, viņam nav daudz par ko sarkt.
- Sabiedrība, kinozvaigznes un filmas veidotāji ir piemuļķoti.
- Es tikai nezinu, kā jums izdevās visus piemuļķot, un nemaz negribu zināt.