piemirkt
piemirkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piemirkstu | piemirkstam | piemirku | piemirkām | piemirkšu | piemirksim |
| 2. pers. | piemirksti | piemirkstat | piemirki | piemirkāt | piemirksi | piemirksiet, piemirksit |
| 3. pers. | piemirkst | piemirka | piemirks | |||
Pavēles izteiksme: piemirksti (vsk. 2. pers.), piemirkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piemirkstot (tag.), piemirkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piemirktu
Vajadzības izteiksme: jāpiemirkst
1.Kļūt tādam, kurā ir iesūcies šķidrums; uzsūcot šķidrumu, kļūt smagam, piebriest.
1.1.Pārklāties ar mitrumu (par augiem, to dalām); kļūt viscaur mitram, slapjam (par augiem kādā platībā).
1.2.Mitruma kļūt ļoti slapjam, staignam (piemēram, par ceļu, zemi).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dažviet tīrumi ir piemirkuši, tāpēc nav iespējams uzbraukt uz lauka.
- stāvēdams piemirkuša lauka vidū, saka Glūdas pagasta zemnieks Jānis Lukstiņš.
- Viņu bučas bija slapjas un glumas kā drēgnuma piemirkušais šķērsielas bruģis.
- Viņa apģērbs bija piemircis šais dubļos, aukstums sāpīgi iecirtās ādā.
- Viņš ar pieri atspiedās pret būdiņas piemirkušajiem dēļiem un apraudājās.