piemeimurot
piemeimurot 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piemeimuroju | piemeimurojam | piemeimuroju | piemeimurojām | piemeimurošu | piemeimurosim |
| 2. pers. | piemeimuro | piemeimurojat | piemeimuroji | piemeimurojāt | piemeimurosi | piemeimurosiet, piemeimurosit |
| 3. pers. | piemeimuro | piemeimuroja | piemeimuros | |||
Pavēles izteiksme: piemeimuro (vsk. 2. pers.), piemeimurojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piemeimurojot (tag.), piemeimurošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piemeimurotu
Vajadzības izteiksme: jāpiemeimuro
Meimurojot pieiet, pienākt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Amors, smieklos locīdamies, piemeimuro pie pieliekamā, ilgi rakņājas, izvelk pudeli.
- Tomēr daudz laika tamlīdzīgām pārdomām neatlika, jo pēc kādiem metriem, kamēr gaidīju pie sarkanās gaismas, lai šķērsotu Brīvības ielu, pie manis piemeimuroja cits vecītis, kas pašlaik acīmredzot nodarbojās ar pēdējo kultūras žņaugu izpausmju nodzeršnau. «