piekvēpināt
Lietojuma biežums :
piekvēpināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piekvēpinu | piekvēpinām | piekvēpināju | piekvēpinājām | piekvēpināšu | piekvēpināsim |
| 2. pers. | piekvēpini | piekvēpināt | piekvēpināji | piekvēpinājāt | piekvēpināsi | piekvēpināsiet, piekvēpināsit |
| 3. pers. | piekvēpina | piekvēpināja | piekvēpinās | |||
Pavēles izteiksme: piekvēpini (vsk. 2. pers.), piekvēpiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piekvēpinot (tag.), piekvēpināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piekvēpinātu
Vajadzības izteiksme: jāpiekvēpina
Pieļaut, būt par cēloni, ka (kas) piekvēpst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un ja tā – ko drīkst jautāt, ko teikt, ja visapkārt aizdomu un piesardzības piekvēpināts gaiss?
- Sākumā gāja visādi – gadījās, ka izlietā svece deg ar lielu liesmu, piekvēpinot māju, vai arī ka deglis noslīkst parafīnā.
- Kamēr Reimonds salēja glāzēs viskiju, viņš ne reizi neievilka dūmu no savas pīpes, bet turpat vai apzināti mēģināja pēc iespējas vairāk piekvēpināt jau tā bezgaisā slīgstošo telpu.
- Viss šai ēnainajā, vīraka piekvēpinātajā telpā saplūst vienā lēni plūstošā rituālā – lūgšanas, senie mūku korāļi, ērģeļu dobjās stabules, upurmantu un ziedu kaudzes, priesteri un eņģelīgi balti altārzēni.
- Iegājis iekšā un nometis apmetni, Dominiks Mikalojus saprata, ka būs spiests turēt arī solījuma otro daļu, jo viņam aizrāvās elpa - visa lielā apakšstāva goda istaba, viss pirmais stāvs bija izkrāsoti un iztapsēti melni, un viss bija nokabināts spoguļiem, un visur dega sveces, un viss bija piekvēpināts saldiem vīraka un kaut kādu zālīšu dūmiem, kas vēlās kamolu kamoliem, un no griestiem garum garos pavedienos nokarājās un gluži kā sātanisks lietus ņirbēja simtu simtiem pīķa siržu, kas izgrieztas no melna papīra, un starp šiem pavedieniem nolaistās virvēs ar šķērskokiem gluži kā šūpolēs šajā ņirbošo siržu mākonī šūpojās puskailas un kailas, melnām strausa spalvām gluži kā harpijas vai elles putni apspraudījušās Žvērīna un Marijas Magdalēnas priekšpilsētu meičas, un viņu bija vairāk nekā ducis, varbūt divi duči, un, iesēdusies šūpolēs tieši zem kroņluktura, šūpojās pati Eufemija, un zemāk jau līksmoja Jona Kirdējus saaicinātie ielu universitātes pārstāvji, pilsētnieki, augstmaņi, bet viņiem visiem aiz muguras visā zāles platumā bija nostiepta milzīga balta drāna, aiz kuras varēja patverties tie, kas gribēja nošķirties no svešām acīm, bet aiz drānas dega arī milzums sveču, kas apdomīgi bija izvietotas tā, ka ikviens, kas aiz drānas nonāca, pats pārvērtās par ēnu, kas ir tikpat melna kā sienas, un lieliski varēja redzēt, ko tās ēnas aiz drānas dara, un tās tur dejoja, jo,