piekaulēt
piekaulēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piekaulēju | piekaulējam | piekaulēju | piekaulējām | piekaulēšu | piekaulēsim |
| 2. pers. | piekaulē | piekaulējat | piekaulēji | piekaulējāt | piekaulēsi | piekaulēsiet, piekaulēsit |
| 3. pers. | piekaulē | piekaulēja | piekaulēs | |||
Pavēles izteiksme: piekaulē (vsk. 2. pers.), piekaulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piekaulējot (tag.), piekaulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piekaulētu
Vajadzības izteiksme: jāpiekaulē
Kaulējoties panākt, ka iegūst (ko) papildus.
Avoti: LLVV