pieburt
pieburt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieburu | pieburam | piebūru | piebūrām | pieburšu | piebursim |
| 2. pers. | piebur | pieburat | piebūri | piebūrāt | piebursi | piebursiet, piebursit |
| 3. pers. | piebur | piebūra | pieburs | |||
Pavēles izteiksme: piebur (vsk. 2. pers.), pieburiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieburot (tag.), pieburšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieburtu
Vajadzības izteiksme: jāpiebur
Burot izraisīt (kādam ko), arī piesaistīt (kādam ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - Nē, man nav, bet tu man piebur!
- Brūtgānus man tā kā par vēlu pieburt, jāpiestrādā pārticības vairošanā!
- ( Tikmēr solījums " Kā pieburt laimi" varētu joprojām vilināt tīri labi.)
- bet Finanšu ministrija ir pieburta šai zemei.
- Lai pieburtu puisi, jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā.